Diāna Īve glezno ainavas, ar otu mēģina notvert dabas būtību. Katrā vietā, katrā laikā un ikvienas būtnes redzeslokā tā ir atšķirīga, tomēr dažkārt pārsteidz ar negaidītām līdzībām. Izstādē "Saulainie nostūrīši" gleznotāja atklāj to, ko ir pamanījusi ar savām profesionāli uzasinātajām maņām, proti, ka Provansai un Latgalei ir velkamas ne tikai vēsturiskas, sociālas un ģeogrāfiskas paralēles (būšana svešu impēriju sastāvā, katolisko tradīciju mierīga līdzāspastāvēšana dažādām citām konfesijām, kalnains reljefs u.c.), bet saskatāmas arī tīri koloristiskas līdzības. Šajās ainavās dominē zilie un okerīgie toņi, ir daudz spilgtu gaismēnu kontrastu.
Savu redzējumu māksliniece raksturo vārdiem: “Un daudzie ezeri, kuros atspīd kalni, ir vēsais krāsu akcents iepretī krāsu siltumam, kurš ir visapkārt, pateicoties siltajām Latgales vasarām. Zāle saulē izdeg un siena gubas ātri žūst, kļūdamas zeltainas. Nesalīdzināmo dziļuma izjūtu rada miglainās tāles, jo no kalniem redzams, kā migla ceļas, un pie plašā, ne ar ko neaizklātā horizonta koku līnija kļūst zila. Nekur Latvijā nav arī tik dzeltenu gaismu un lillā ēnu, kas rada kontrastu un ekspresiju. Gan Provansa, gan Latgale atrodas valstu dienvidaustrumos, saņemot visvairāk saules un vismazāk mākoņu. Bez tam arī zvaigžņoto nakti van Goga tradīcijās var uzgleznot tikai tālu no lielpilsētām, kur nav spilgtu gaismu, piemēram, Krāslavā, kur vasarās vērojams rekordliels zvaigžņu daudzums.”
Diānas Īves vectēvs – ievērojamais komponists Jānis Ivanovs, kurš savulaik bija mācījies arī pie Vilhelma Purvīša, rakstot mūziku, mēdza iedvesmoties no Latgales dabas gleznieciskuma un folkloras smeldzīgā melodisma (svīta “Latgales ainavas” (1935), simfoniskā poēma “Padebešu kalns” (1938), “Latgales simfonija” (1949)). Diāna savās gleznās rīkojas līdzīgi, turklāt labprāt atsaucas uz vectēva skaņu ainavām motīvu izvēlē, emocionālajā noskaņā vai darbu nosaukumos. Izstādē aplūkojams arī koku ieskauts skats uz komponista dzimto māju Preiļu novadā.
Ainavas žanrs ir būtisks ne tikai mākslās kā iedarbīgs tīksmes un poētisku jūtu rosinātājs. Piemēram, Eiropas ainavu konvencijā, kas 2007. gadā ratificēta arī Latvijā, ir teikts: ainavām ir nozīmīga sabiedriskā loma kultūras, ekoloģijas, vides un sociālajā jomā; ainavas ir svarīga vietējās kultūras veidošanās sastāvdaļa, kas veido cilvēku labsajūtu; ainavas ir svarīga cilvēku dzīves kvalitātes daļa un kopīgs resurss. Šobrīd mēs esam liecinieki laika posmam, kad Latvijā strauji izzūd viensētu ainavas, jo mainās tradicionālā saimniekošana, un laukos valda miers un pamestība. Līdzīgas tendences Diāna Īve novēroja arī Provansā, kur izstaigāja slaveno franču postimpresionistu takas. Viņas gleznās redzams, ka mūsdienās ainavas atkal konstruē daba pati, un tās labākie palīgi ir koki.
Diāna Īve (1978) absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (1997) un Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādus tēlniecībā (2003) un glezniecībā A.Naumova un K.Zariņa meistardarbnīcā (2013). Pievērsusies ainavu glezniecībai, īpašu interesi veltot koku atainojumam. Daudz gleznojusi Francijā, strādājot rezidencē „Cité internationale des arts” Parīzē, un ik vasaru glezno plenērā Latgalē. Izstādēs piedalās kopš 2003. gada, sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes Latvijā un Francijā.
Teksts: Aiga Dzalbe
*Fragments no Annas Rancānes dzejoļa “Ludza” – krājums “Pylni kārmani dabasu”– Latgolys Studentu centrs, 2012. – 23. lpp.)