No 2. oktobra līdz 25. novembrim Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā var apskatīt, izsmaržot un izlasīt tekstilmākslinieces Anneles Slišānes projekta “#100dečiLatvijai” visus 100 dečus un to stāstus. 26. oktobrī plkst. 16.00 notiks tikšanās ar mākslinieci un arī projekta grāmatas “#100dečiLatvijai” atklāšana.
Tekstilmākslinieces, audējas, rokdarbnieces un skolotājas Anneles Slišānes dzimtā puse ir Viļakas novada Upīte. Turpat blakus, pašā pierobežā, Zeļčos, 2016. gada 21. augustā tapa pirmais tekstilmākslas projekta “#100dečiLatvijai”, dečs. Projekts ir Anneles ideja un īstenošana – unikāla, personīga dāvana Latvijai simtgadē. 100 nedēļās 100 dažādos materiālos tapuši 100 deči un to stāsti latgaliešu un latviešu rakstu valodās. Simtgadīgās stellēs Latgalē un Rīgā veikti eksperimenti ar dažādiem materiāliem, dodoties jaunos tekstila meklējumos, izrādot cieņu dabai un kultūrvēsturiskajam mantojumam. Deči austi no puķēm, no neapstrādātiem augu stiebriem, no dažādām augu, dzīvnieku un mākslīgajām tekstilšķiedrām. Īstenojot ideju par dabas vērtību saglabāšanu un pasaules ilgtspējīgu attīstību, deči tapuši arī no otrreiz izmantojamiem materiāliem.
Annele Slišāne (dz. 1975. g.) studējusi Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē fiziku (1993–1996), Rīgas Tūrisma skolā (1996–1998), LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē mākslas pedagoģiju (1998–2006), bet šobrīd turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstilmākslas nodaļā maģistrantūrā. Annele kopš 2003. gada vizuālās mākslas skolotāja, bet 2013. gadā nodibinājusi savu uzņēmumu “Anneles zeme”. Izstādēs piedalās kopš 1999. gada. Tekstīliju sērija “#100dečiLatvijai” tās tapšanas laikā 2017. un 2018. gadā līdz šim fragmentāri tikusi eksponēta vairākās Latvijas vietās, bet Latgales vēstniecībā GORS pirmo reizi tiek rādīti visi 100 deči un lasāmi visu deču stāsti, kas arī paši par sevi ir vērtīgi literārie darbi. Decembrī deči simboliski atgriezīsies mājās – būs skatāmi Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Upītes tautas namā, reizē svinot arī Anneles tēva, 2010. gadā mūžībā aizgājušā latgaliešu literāta, novadpētnieka, folklorista un publicista Antona (Ontona) Slišāna septiņdesmito dzimšanas dienu. Gada sākumā Annele Slišāne par projektu “#100dečiLatvijai” saņēma arī Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2017” par labāko pērnā gada sniegumu vizuālajā mākslā.
Par saviem 100 dečiem un to aušanu Annele saka: “Iepazīt un katru dienu no jauna iemīlēt savu Latviju. Satikt to pļavā, mežā, purvā, silā, upē, ezerā un jūrā. Satikšanās brīnumu un mīlestību saglabāt darbos. Izstaigāt bērnības takas Latgalē un satikt savējos, izsmaržot vīgriezes saldumu un pelašķa rūgtumu, pazemīgi noliekties līdz skudru pūznim un pacelties līdz bērzu galotnēm, saskaitīt ugunspuķes ziedlapiņas un pūkainā diždadža asumus, noaust lidojošo pieneņu paklāju un dziedējošo nātru deči. Aušana ir domāšanas veids, pasaules kārtības izpratne. Pasaules auduma vienkārtņa radīšana – augšā, apakšā, balts, melns, kalnā, lejā, dienā, naktī... Aušana ir dzīvesveids un mīlestība. Aušana ir meditācija un gleznošana stuovūs (no latgaliešu valodas – stellēs).
Līdz ar izstādi tapusi arī Anneles Slišānas projekta “#100dečiLatvijai” grāmata – 100 deču vizuālo un literāro stāstu apkopojums. Grāmatas atklāšanas svētki kopā ar mākslinieci un folkloras kopu “Upīte” Latgales vēstniecība GORS tiks svinēti 26. oktobrī 16.00. Projekta “#100dečiLatvijai” izstāde Latgales vēstniecībā GORS ir aplūkojama līdz 25. novembrim bez ieejas maksas katru dienu no plkst. 11.00. Plašāk par izstādi http://latgalesgors.lv, bet ar visiem 100 deču stāstiem var iepazīties mākslinieces profilā sociālajā tīklā Facebook.
Otrais dečs. PELAŠĶIS. Achillea millefolium
Augusta rīts. Basām, nosalušām kājām brienu pa pļavu. Rasa vēl liela, brunču mala izmirkusi slapja. Zirnekļa tīkli katrā zāles pudurī. Lielās spāres lido apkārt, sienāži sisina. Tālā, lielā pļava krūmu ielokā pilna ar brīnumainiem augiem. Pelašķu ziedu čemuri smagi līgojas vējā, stāstot par seniem laikiem – par dziesmām pie ugunskuriem, par māla podiem, par savvaļas zirgu bariem, par ozolu birzīm...
Ar lielu, lielu pelašķu klēpi brienu mājās aust senatnes stāstu, tik skaisti rūgti smaržīgu.
2016. gada 28. augustā
Piecpadsmitais dečs. AVĪZES
kad piedzimst ziņa? kad tā rodas? tad, kad izdomāta? tad, kad sadzirdēta? tad, kad uzzināta? vai tad, kad to nodrukā avīzēs, un smagās, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošās, lielās pakās atved četros no rīta uz pastu? vai tad, kad izņemta avīze no pastkastītes ceļa galā un jakas iekškabatā ar saņurcītu sānu atnesta mājās? vai tad, kad to izlasa avīzē, dzerot kafiju no rīta? un kur tā paliek? salocīta avīzes kuģī, izvairīdamās no ūdenszāļu salām un atstraumēm, ar zaru pavadīta un sargāta, aizpeld pa upi no tilta līdz krācēm? vai varbūt ietinusies avīzē, sargājot vecmammas vārītās aveņu zaptes burciņas sānus? vai uzklātā avīzē uz galda vēro krītošo sīpolu mizu saulaino dzeltenumu, lai vēlāk sadegtu kopā? vai, pārvērtusies pieklājīgā avīzes cepurē tētim uz galvas, krāso griestus jaunajā mājā? vai, satīta avīžu aplī, aplīmēta ar čiekuriem, nopūsta ar krāsu, sildās iesprausto sveču liesmā? vai arī savirpināta avīzes rullīšos un stellēs izausta? un tagad tev otra dzīve. un, iespējams, atmiņas par vēju un putnu ligzdām koku zaros.
2016. gada 27. novembrī
Deviņdesmitais dečs.
DILLES. Anethum Graveolens L.
skudruom kuozu laiks. vokarpusie zam ūša. a sincies jov smuordoj piec rudeņa. vasals klieps diļļu nu duorza, prīkšauta kārmans pylns upeņu lopu, treji spaiņi ogūrču, seipulu i casnagu kaudze. viedrie sajaucu okas iudeni ai septiņuom suoļa sauviem. lobs tod, kod suoļs vaira nakiust i īdzert navar. kubulā salīku salauztūs diļļu puču i kuotu ryndu, upeņu lopu ryndu, rāduom vīnu pi ūtra ogūrču ryndu, seipulu i casnagu ryndu. tuo da augšas, saleju suoļa iudeni i slūgu viersā. vokars jov tymss, sisiņi palykušs pavusam skaļi, mieness īzačiers kļova zorūs. vusi jov guļ. sincies īlidoj lylīs irss. dyukdams, smolki caurspeidīgīm spuornīm lidoj apleik guns lampai. piečuok viel vīns. i tuo iz riņči vīn, iz riņči vīn.
2018. gada 22. jūlijā
Izstādes norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Rēzeknes pilsētas dome.